Type your search keyword, and press enter

Ātro kredītu lamatas

Kredīts, kā koncepts noteikti, ka nav nekas slikts, jo tas ļauj uzņemoties risku veikt daudz vairāk darba nekā ir iespējams ar šī brīža esošajiem līdzekļiem. Bet vai arī īstermiņa aizdevumi ir pietiekoši izdevīgi lai par tiem varētu rakstīt, ka cilvēki tos ņemot saņem kādu labumu nevis tikai tiek izmantoti.

Protams, pats pat sevi, kā pakalpojums online ātrie kredīti nav nekas slikts un tas savukārt nozīmē tikai to, ka cilvēki šo pakalpojumu neapdomīgi lieto. Būtībā ātro kredītu kompānijas ļauj saviem klientiem ātri un bez liekas papīru pārbaudes aizņemties, bet ar norunu, ka atdodot naudu būs jāmaksā lieli procenti, kas var sastādīt pat līdz 10 procentiem no kredīta pamatsummas mēnesī. Proti aizņemies 100E un pēc mēneša atdod 110E. No vienas puses varbūt arī liekas, ka šie aizdevuma procenti ir tik milzīgi augsti, bet tas ir tikai tāpēc, ka šie uzņēmumi uzņemas ļoti lielu risku, kad viņi izsniedz šos kredītus, jo nav garantijas, ka cilvēks šo naudu laicīgi atdos.

Bet kāpēc tad cilvēki iekrīt kredītu lamatās un nespēj no tām izkļūt? Viens no pamatojumiem ir tādiem, ka tad, kad kredīts tiek ņemts netiek apspriests vai šo aizdevumu būs iespējams atdot, kā arī netiek laicīgi veikti šie kredīta maksājumi pat tad, ja tas ir pieejams. Visticamāk, ka cilvēks uzskata, ka ja jau šis pakalpojums ir pieejams, tad jau tas ir drošs, bet patiesībā, aizdevumu var izsniegt arī tad, ja klients to nesēs atmaksāt, ar tādu nodomu, ka viņš izķepurosies no šīs bedres un tiešām naudu kaut kur atradīs.

Šādi tad arī notiek ieslīgšana šajā parādu slogā, jo cilvēks nespējot atdot kredītu paņem vēl vienu, lai atmaksātu pirmo un tā ātri vien ir iespējams nonākt atpakaļ nesošā ķēdē, kas ātri vien audzē parādu summas, jo ne jau visi kredīti ir bez procentiem, kā dažs labs kreditors piedāvā. Vēl arī tad, ja netiek maksāts jau esošais kredīts un arī netiek ņemts cits, tad sāk uzskaitīt soda procentus, kas arī mēdz būt visai iespaidīgi, pat līdz 1% dienā no kopējās kredīta summas. Un tā šis kredīts ātri aug un cilvēks nespēt tik ātri nopelnīt naudu cik ātri aug šis kredīts, tāpēc rodas lamatu situācija.

Vienīgais ko šādā situācijā var darīt ir lūgt kreditoru apturēt procentu kāpumu un kopēji vienoties par pakāpenisku aizdevuma atmaksu, lai nekļūtu vēl ļaunāk. Bet ja situācija ir kļuvusi pārāk saasināta vienmēr ir iespējams veikt privātpersonas maksātnespējas procesu, jeb bankrotu un uzsāk savu finanšu dzīvi no jauna.

Priekšapmaksas pakalpojumi

Par priekšapmaksu varētu teikt, ka tas ir “koks ar diviem galiem” – no vienas puses priekšapmaksa ir izdevīga gan pārdevējam, gan pircējam, jo pārdevējam nodrošina finansiālu drošību un līdz ar to arī rīcībspēju, bet pircēju tā atbrīvo no finansiālām saistībām un samaksas neērtībām pēc preces saņemšanas. No otras puses priekšapmaksa ir nedroša tieši pircējam, jo samaksa tiek veikta pirms preces saņemšanas, proti, tiek priekšlaicīgi samaksāts par preci, kuras saņemšana nav garantēta. Šīs bažas rada rūgtā pieredze ar pārdevējiem – krāpniekiem, kuri saņem naudu, bet preci neizsūta.

Var teikt, ka priekšapmaksas pieprasīšana ir arī uzticēšanās pieprasīšana no pārdevēja puses un atbildības pieprasīšana no pircēja puses, jo tikai tad, kad pircējs uzticas pārdevējam, viņš ir gatavs tam pārskaitīt naudu, un tikai tad, kad pārdevējs izjūt atbildību pret pircēju, viņš godprātīgi pārsūta tam preci.

Priekšapmaksas pakalpojumi ir sastopami kā reālajā pārdošanā, tā arī virtuālajā jeb interneta pārdošanā. Ja salīdzinām priekšapmaksas pakalpojumu esamību vienā un otrā vidē, jāsaka, ka reālajā pārdošanā dominē pēcapmaksas pakalpojumi, bet virtuālajā vidē dominē priekšapmaksas pakalpojumi. Piemēram, reālajos veikalos par precēm mēs maksājam tikai tad, kad esam tās paņēmuši, par friziera darbu mēs maksājam tikai pēc tā padarīšanas. Turpretī virtuālajā vidē, piemēram, mēs maksājam par preci pirms tā tiek mums atsūtīta, mēs samaksājam par televīzijas pakalpojumiem pirms tie tiek piegādāti. Šī priekšapmaksas esamība vai neesamība ir izskaidrojama tieši ar virtuālās vides nestabilitāti un nedrošību, tās dalībnieku anonimitāti, kā arī interneta iepirkšanās specifiku.

Priekšapmaksa virtuālajā vidē ir pārdevēja drošības un pircēja nedrošības radītājs. Pircējs, kā jau minēts, ir spiests maksāt par vēl nesaņemtu preci, bet pārdevējs par pārskaitīto naudu spēj segt pasūtītās preces iegādes un piegādes izmaksas nebaidoties, ka pircējs būs pasūtījis preci, pārdevējs uz sava rēķina to būs iegādājies un piegādājis, bet pircējs radušos izdevumus ļaunprātīgi nesegs vai aizbildināsies ar to, ka ir pārdomājis preces nepieciešamību un izvēlas to atgriezt, par pārdevēja izdevumiem neliekoties ne zinis.

Turpretī reālajā vidē pārdevējam preces nav speciāli jāiegādājas un jāpiegādā, jo pircējs pats ir ieradies pēc tām, pats klātienē izvēlējies un pats samaksājis. Pircējs, pamatoti pārdomājot preces nepieciešamību, ir tiesīgs tās neskartas atgriezt, bet pārdevējs ir spiests pircējam atgriezt par tām iztērēto naudu. Turklāt, ja pircējs ir paņēmis preces un ļaunprātīgi nevēlas par tām maksāt, viņam gluži vienkārši nav tiesību to darīt.

Kā var secināt pēc iepriekš minētā un, protams, pēc jebkura, kurš ir iepircies gan realitātē, gan internetā, pieredzes, priekšapmaksa kalpo par garantiju pārdevējam, bet pēcapmaksa kalpo par garantiju pircējam, ka viņš maksās par to, ko ir saņēmis.

Bezmaksas produkti jeb dāvanas

Šķiet, tikai retais nav saskāries ar situāciju, ka, pērkot kādu preci vai pakalpojumu, komplektā tiek dāvināta arī kāda dāvana, turklāt, kā jau dāvana, pilnīgi bez maksas. Šāds dāsnums parasti ir izskaidrojams ar mārketingu – kārtējo mēģinājumu iegūt patērētāja uzticamību, gandarījumu, prieku – vārdu sakot, tikai pozitīvu iepirkšanās pieredzi, lai patērētājam būtu vēlme šo produktu izvēlēties atkārototi. Bet nav retums arī tādu cilvēku, kuriem, pērkot kādu produktu, tiek piedāvāta “dāvana”, par kuru, kā izrādās, vēlāk vēl nākas samaksāt.

Šajā gadījumā nerunāsim par tiem gadījumiem, kad, izmantojot kādu preci vai pakalpojumu, tik tiešām tiek piešķirts kāds bezmaksas produkts jeb dāvana, bet par tām nelāgajām situācijām, kad it kā tiek piešķirtas dāvanas, par kuru iegūšanu pašiem ir arī jāsamaksā. Šādas stratēģijas tiek izmantotas gan preču, gan pakalpojumu veicināšanā, un abos gadījumos tai ir tikai viens mērķis – iegūt vairāk ienākumu un klientu. Dāvanu stratēģija vairākumā gadījumu darbojas, tāpēc pārdevēji to izmanto praksē.

Cik nav redzētas tādas akcijas kā, piemēram, “Pērc divus, bet trešo saņem par brīvu”, “Iepērcies virs 50 eiro un saņem 5% atlaidi nākamajam pirkumam”, “Pērc apavus un dāvanā saņem zeķes”. Vēl ļaunāk, ja par kādas konkrētas preces iegādāšanos vai summas iztērēšanu tiek solīts “pārsteigums no pārdevēja”, kas, atzīsim, vienmēr ir kaut kas nejēdzīgs un nevērtīgs. Dāvanu piesolīšana darbojas kā ēsma zivīm, bet mēs taču zinām, kāds ir ēsmas izlikšanas mērķis – zivij jeb pircējam ir āķis lūpā, bet makšķernieks jeb pārdevējs ir ieguvis lomu. Cilvēkus tik mistiski un neizskaidrojami vilina dāvanas, ka tie to iegūšanas dēļ ir gatavi iegādāties produktus, kuri tiem patiesībā nav vajadzīgi, un iztērēt krietni lielāku summu, nekā tie būtu iztērējuši ierastos apstākļos. Rezultātā cilvēks ir pārmaksājis. Uz to viņi sauc par dāvanu? Paradoksāli, bet parasti šīs dāvanas ir nesamērīgi nevērtīgas ar to, kas ir jāizdara, lai tās iegūtu. Šķiet, tādos brīžos pircēju prāts aptumšojas un tie nesaprot, ko tie dara – galvenais taču ir iegūt dāvanu, jo mūsdienās taču tik reti kaut ko var dabūt par brīvu! Jā, tik tiešām reti. Kāpēc tas tiek piemirsts tādās situācijās?

Dāvanu stratēģija tiek pielietota arī pakalpojumu sfērā, piedāvājot, piemēram, “Internetu par brīvu”, apzīmējot šo tekstu ar “zvaigznīti” un pēcāk paskaidrojot, ka internets bez maksas būs pieejams tikai 3 mēnešus, bet turpmāk par, piemēram, 10 eiro mēnesī, kas ir krietni dārgāk nekā pie citiem pakalpojumu sniedzējiem, lai kompensētu tos zudumus, kas radušies, kamēr interneta pakalpojumi tika sniegti bez maksas. Rezultātā patērētājs negūst nekādu labumu, jo tas, kas sākotnēji tika piedāvāts bez maksas, vēlāk tika pieprasīts atpakaļ, paaugstinot turpmāko mēnešu pakalpojumu maksu. Protams, šis piemērs ietver ne vien gudru mānīšanos uz cenu rēķina, bet arī tiešu mānīšanos ar reklāmas tekstiem, kuros pārdevējam vēlamais tiek izcelts, bet nevēlamais tiek uzrakstīts ar maksimāli maziem burtiem, lai paliktu patērētājiem nepamanīts.

Esiet vērīgi, domājiet un rēķiniet līdzi, vai jums tik tiešām tādas “dāvanas” ir nepieciešamas? Varbūt jūs paši uzreiz varat šo dāvanā piedāvāto produktu iegādāties, iztērējot mazāku naudas summu nekā tās iegūšanai piespiestā kārtā iztērējot ievērojamus naudas līdzekļus?

Uzticamība produktiem virtuālajā vidē

Mūsdienās, informācijas tehnoloģiju attīstības laikmetā, aizvien pieaug virtuālās vides jeb interneta tirdzniecība. Šķiet, mūsdienās tikai retais nav dzirdējis par tādu interneta tirdzniecības portālu esamību kā, piemēram, ebay.com, amazon.com, aliexpress.com, everything5pounds.com u.c., par privātajiem interneta veikaliem un kolektīvās iepirkšanās portāliem nemaz nerunājot.

Kāpēc mūsdienās arvien vairāk cilvēku izvēlas veikt tirdzniecību internetā un iepirkties tajā? Pirmkārt, tas ir, kā jau minēts, pateicoties informācijas tehnoloģiju augstajai attīstībai mūsdienās un, otrkārt, pateicoties interneta veikalu izmaksām gan no pārdevēju, gan no pircēju viedokļa.

Mūsdienās teju katram cilvēkam ir pieejams dators vai internets, kas palielina attālās jeb virtuālās iepirkšanās iespējas, kā arī mūsdienu informācijas tehnoloģijas piedāvā pārdevējiem tādas kvalitātes datorprogrammas un citus tehnoloģiskos risinājumus, kas pavisam drīz reālo iepirkšanos un virtuālo iepirkšanos padarīs par vienlīdz ērtām, vienkāršām un efektīvām.

Runājot par izmaksām, pārdevējs internetā var atļauties piedāvāt preces un pakalpojumus par zemākām cenām nekā realitātē uz to rēķinu, ka tam nav jāmaksā, piemēram, telpu īre un darba algas apkalpojošajam personālam, kā tas ir reālajās tirdzniecības vietās. Tā kā pārdevējs internetā piedāvā preces un pakalpojumus zemākās cenās, arī pircējs dos priekšroku lētākam produktam nekā tādam pašam, bet dārgākam produktam reālajā veikalā.

Šķiet, galvenā konkurētspējīgā priekšrocība, kas piemīt interneta pārdevējiem, ir zemās pakalpojumu cenas. Bet interneta tirdzniecībai piemīt arī vairāki trūkumi – priekšapmaksa, produkta atbilstība realitātei, gaidīšana.

Priekšapmaksa vienmēr saistās ar pircēju risku samaksāt par preci, bet rezultātā to nesaņemt vai saņemt neatbilstošu internetā redzētajam, bet priekšapmaksa ir pārdevēja finansiālās drošības un rīcībspējas garants.

Šķiet, produkta atbilstība realitātei ir viens no jautājumiem, kas pircējos ir izraisījis visvairāk vilšanos, jo nereti internetā viss izskatās vai pat speciāli tiek pasniegts citādāk, maldinošāk, viltīgāk, it kā pircēja vēlmēm atbilstošāk nekā tas patiesībā ir. Pārdevēji ļoti bieži manipulē ar produktu attēlojumiem, bieži vien aprakstā pievienojot reālos izmērus, krāsas u.tml. Iezīmes, bet ļoti reti uzsverot, ka attēlam ir tikai ilustratīva nozīme un attēlā redzamais var neatbilst realitātei. Ja vien, saņemot preci, nevēlaties piedzīvot vilšanos, šim aspektam pievērsiet īpašu vērību, izzinot maksimāli visu produktam pievienoto, informatīvo un ilustratīvo informāciju.

Protams, pasūtot produktus internetā, ir jārēķinās arī ar zināmu laiku, ko nāksies nogaidīt, līdz produkts tiks piegādāts, it īpaši, ja produkts tiek sūtīts no ārvalstīm.

Lēto preču dārgā pārdošana

Tas, ka jebkurš preces vai pakalpojuma pārdevējs uzliks uzcenojumu, kādu vien vēlēsies, ir skaidrs, tomēr jautājums ir par to, vai dažkārt šie pārdevēji nepārcenšas ar šo uzcenojumu un to vērtību piemērošanu?

Cik dzīvē nav pieredzētas situācijas, kad vienu un to pašu preci vai pakalpojumu dažādi pārdevēji piedāvā par ievērojami atšķirīgām cenām. Vēl ir izprotama situācija, ka cenas būtiski atšķiras tikai analogiem, kas var atšķirties pēc ražotāja, pakalpojumu sniedzēja vai kvalitātes, kuras dēļ cilvēki nereti ir gatavi vairāk maksāt. Piemēram, par “Fiskars” nažiem cilvēks būs gatavs maksāt vairāk nekā par nezināma ražotāja lētiem nažiem, jo “Fiskars” ir zīmols, kas garantē kvalitāti jau gadiem ilgi. Ir skaidrs, ka lētākais ne vienmēr ir labākais, ja vien cena vienmēr nav prioritāte – dažkārt dēļ kvalitātes ir vērts samaksāt vairāk, jo, kā saka, “skopais maksā divreiz”, jo ir vīlies kvalitātē un ir spiests veikt atkārtotu pirkumu.

Tādos brīžos ir vēlme tiem pārdevējiem, kuri piedāvā produktu par nesamērīgi augstu cenu, pajautāt, ar ko viņu piedāvātais produkts ir izpelnījies būt dārgāks par identiskiem konkurentu produktiem par nozīmīgi zemākām cenām. Ir vēlme arī pajautāt to, vai viņi nezina, par kādām cenām šo produktu pārdod viņu konkurenti, jo, šķiet, tikai absolūti nezinošs uzņēmējs neņem vērā konkurentu piedāvāju un cenas, un akli piekopj savu pārliecību, nedomājot par sava piedāvājuma konkurētspējīgajām priekšrocībām. Šādas situācijas it īpaši ir novērojamas interneta pārdošanas vietnēs, kur vienu un to pašu preci dažādi pārdevēji pārdot par atšķirīgām cenām. Ir izprotams, ka reālajos veikalos varētu nezināt, par cik konkrēto preci pārdod konkurenti “aiz stūra”, bet internetā taču viss ir klaji redzams gan pārdevējiem, gan pircējiem. Ikvienam pārdevējam ir iespēja izpētīt konkurentu cenas un attiecīgi pielāgot savējo, taču izskatās, ka ļoti bieži tas netiek darīts un tiek cerēts uz veiksmi. Lieki piebilst, ka pircējs, interneta vietnē redzot divus, blakus esošus, identiskus produktus, izvēlēsies lētāko.

Ja vien arī jums rūp tas, par kādu cenu jūs iegādājaties preces un pakalpojumus un vai tos nav iespējams iegūt lētāk, tādējādi ietaupot vērā ņemamu summu, pirms pirkuma izdarīšanas gan internetā, gan realitātē salīdziniet pārdevēju piedāvājumus. Iespējams, pirms, piemēram, maizes pirkšanas būtu diezgan muļķīgi veikt pamatīgu tirgus izpēti, bet pirms, piemēram, ledusskapja, veļasmašīnas vai televizora iegādes noteikti ir vērts salīdzināt dažādu pārdevēju preču vai pakalpojumu izcenojumus.

Foto un video montāža

Agrāk, kad ikvienam uzņēmumam vēl nebija pieejams dators ar foto un video apstrādes programmām, daudz maz varēja ticēt tam, ko mēs redzam reklāmās – ko redzam attēlos žurnālos, avīzēs, internetā, ko redzam video televīzijā, internetā.

Līdz ar mūsdienu tehnoloģisko attīstību un iespēju teju katram uzņēmumam būt arī vairāku datoru un specializētas programmatūras īpašniekam uzticamība foto un video reklāmās redzamajam arvien zūd. Ikviens attēls un video ar speciālu programmu palīdzību ir uzlabojams tādā mērā, kādā tas vien ir nepieciešams un lai tajos redzamos produktus patērētājam pārdotu.

Runājot par attēlu uzlabošanu, šķiet, vairs nav neviena cilvēka, kurš nebūtu informēts par tādas datorprogrammas kā Photoshop esamību, kā arī par tām priekšrocībām, ko šī programma var sniegt. Ar Photoshop iespējams palielināt, samazināt, piemontēt, paspilgtināt, pietušēt, nomaskēt, izlīdzināt utt. – ar to iespējams izdarīt visu. Arī video rullīšus ar līdzīgu datorprogrammu palīdzību ir iespējams apstrādāt tā, lai panāktu vēlamo efektu.

Ja salīdzinām iespējas apmānīt cilvēkus ar apstrādātu foto un video palīdzību, video sniedz vairāk priekšrocības, jo, pirmkārt, tajos redzamo ir iespējams apstrādāt, kā vien nepieciešams, un, otrkārt, video rullīšus var samontēt tā, ka cilvēks pat neredzēs un nesapratīs, kur beidzas realitāte un kur sākas fantastika.

Mūsdienās šo foto un video apstrādes programmu piedāvātās iespējas ir attīstījušas tiktāl, ka ar tām iespējams panākt pilnīgi visu, kas vien cilvēkam var ienāk prātā – faktiski, šo programmu esamība nojauc robežas starp realitāti un sapņiem. Problēmas (patērētājiem nevis uzņēmējiem) sākas brīdī, kad šo programmu sniegtās iespējas tiek pielietotas uzņēmumu produktu mārketingā, lai produktu šķietamo efektu uzlabotu tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai patērētājs to iegādātos.

Nav pat nepieciešamas speciālas datorprogrammas, lai uzlabotu foto un video. Tiek izmantoti arī citi triki, kas skaudro realitāti pārvērš krietni tīkamākā, tiesa, šķietamā realitātē. Piemēram, pārtikas produktu spīdumam un stingrumam izmanto dažādas lakas un eļļas, alus putu biezumam un apjomam izmanto dažādus putojošus mazgājamos līdzekļus, īsto produktu vietā nereti tiek izmantoti mākslīgie, piemēram, plastikāta produkti.

Neticiet visam, ko redzat reklāmu attēlos un video, līdz neesat šos produktus redzējuši un izmēģinājuši realitātē. Tiesa, ne vienmēr viss ir jāizmēģina “uz savas ādas” – painteresējieties par reālām citu cilvēku atsauksmēm un tikai tad nolemiet vai nenolemiet par labu konkrētā produkta iegādei.

Produkta pamatā eksperimenti un pētījumi

Šķiet, neviena mūsdienu “inovācija” vai “revolūcija” preču ražošanas vai pakalpojumu sniegšanas jomā neiztiek bez pamatīgiem un laikietilpīgiem pētījumiem un eksperimentiem, pirms tie tiek radīti un tiek ieviesti patērētāju tirgū. Šeit jāliek uzsvars uz vārdu “šķiet”, jo tas viss tik tiešām ir tikai šķietami – pētījumi un eksperimenti produkta radīšanas procesā tiek veikti tikai retos gadījumos, bet pārējos gadījumos tie ir klaji meli jeb tikai un vienīgi mārketinga triks, lai liktu jums nopirkt to, kas patiesībā jums nemaz nav vajadzīgs.

Lielākā daļa uzņēmēju pieliek milzīgas pūles un iegulda pamatīgus finanšu līdzekļus savu produktu reklāmas radīšanā un veicināšanā, bet ne tuvu tik daudz savu produktu radīšanā, lai tie tik tiešām būtu tik kvalitatīvi un efektīvi, kā tas tiek sabiedrībai medijos pasniegts. Tas ir tikai loģiski, ka vairākums uzņēmēju izvēlas iet vieglāko ceļu, jo tas ir vislētākais ceļš. Nav noslēpums, ka ikviens uzņēmējs vēlas ieguldīt savā uzņēmējdarbībā maksimāli maz, bet no šiem ieguldījumiem gūt maksimāli lielu peļņu. Kāpēc tiem tērēties produkta radīšanas procesā, ja var tērēties tā veicināšanas jeb mārketinga procesā? Šeit būtu jāpiemin, ka mārketings nereti izmaksā krietni vairāk, nekā tik tiešām kvalitatīva un efektīga produkta ražošana, pielietojot tajā pētījumus un eksperimentus, tāpēc nereti šādas uzņēmēju rīcības motīvs nav īsti izprotams.

Mūsdienās vairākums uzņēmēju reālo pētījumu un eksperimentu fāzi izlaiž, bet stāsta par to mārketinga procesā tā, it kā tā tik tiešām būtu notikusi. Kāpēc tā tiek darīts? Jo gudrs un adekvāti pielietots mārketings ir ietekmīgākais mūsdienu tirdzniecības ierocis, kas pielietos visus iespējamos līdzekļus, tajā skaitā melus, lai tikai nopārdotu patērētājiem kārtējo tiem nevajadzīgo produktu. Viss ir atkarīgs no tā, kā produktu pasniedz, un, ja to pasniedz kā produktu, kas radīts ilgas un rūpīgas testēšanas rezultātā, tas šķiet drošs, uzticams, kvalitatīvs un efektīgs. Ko patērētājam vairāk vajag? Neko, un tas iegādājas šo produktu, jo psiholoģiski tam šķiet, ka tas beidzot ir nopircis produktu, kas atrisinās visas tā līdz šim neatrisinātās problēmas. Lieki piebilst, ka tas atkal nenotiek, un patērētājs lūko pēc jauna produkta. Nav jau tālu jāmeklē, jo tirgū ko līdzīgu, atkal uz pētījumiem un eksperimentiem balstītu, piedāvā cits uzņēmējs, iepriekšējā uzņēmēja konkurents. Tā patērētājs nonāk apburtajā vilšanās lokā, no kura iespējams izkļūt tikai retos, īpaši veiksmīgos gadījumos, kad tas visbeidzot atrod produktu, kas tik tiešām attaisno solīto.

Nobeigumā jāpiebilst, ka, ja šos “eksperimentus un pētījumus” vēl papildina ar pārsteidzošiem un “reāliem rezultātiem”, tiek iegūta vēl lielāka uzticamība, jo, piemēram, 8 no 10 sievietēm šis produkts palīdzēja. “Eksperimentu un pētījumu” klātesamību produktā vēl vairāk pastiprina gudru un svešu vārdu pielietošana, kas pārliecina un liek domāt, ka produkta radīšanā tik tiešām ir ieguldīts pamatīgs un dziļš pētnieciskais darbs.

Vai jums šis viss nešķiet kas pazīstams?