Par priekšapmaksu varētu teikt, ka tas ir “koks ar diviem galiem” – no vienas puses priekšapmaksa ir izdevīga gan pārdevējam, gan pircējam, jo pārdevējam nodrošina finansiālu drošību un līdz ar to arī rīcībspēju, bet pircēju tā atbrīvo no finansiālām saistībām un samaksas neērtībām pēc preces saņemšanas. No otras puses priekšapmaksa ir nedroša tieši pircējam, jo samaksa tiek veikta pirms preces saņemšanas, proti, tiek priekšlaicīgi samaksāts par preci, kuras saņemšana nav garantēta. Šīs bažas rada rūgtā pieredze ar pārdevējiem – krāpniekiem, kuri saņem naudu, bet preci neizsūta.

Var teikt, ka priekšapmaksas pieprasīšana ir arī uzticēšanās pieprasīšana no pārdevēja puses un atbildības pieprasīšana no pircēja puses, jo tikai tad, kad pircējs uzticas pārdevējam, viņš ir gatavs tam pārskaitīt naudu, un tikai tad, kad pārdevējs izjūt atbildību pret pircēju, viņš godprātīgi pārsūta tam preci.

Priekšapmaksas pakalpojumi ir sastopami kā reālajā pārdošanā, tā arī virtuālajā jeb interneta pārdošanā. Ja salīdzinām priekšapmaksas pakalpojumu esamību vienā un otrā vidē, jāsaka, ka reālajā pārdošanā dominē pēcapmaksas pakalpojumi, bet virtuālajā vidē dominē priekšapmaksas pakalpojumi. Piemēram, reālajos veikalos par precēm mēs maksājam tikai tad, kad esam tās paņēmuši, par friziera darbu mēs maksājam tikai pēc tā padarīšanas. Turpretī virtuālajā vidē, piemēram, mēs maksājam par preci pirms tā tiek mums atsūtīta, mēs samaksājam par televīzijas pakalpojumiem pirms tie tiek piegādāti. Šī priekšapmaksas esamība vai neesamība ir izskaidrojama tieši ar virtuālās vides nestabilitāti un nedrošību, tās dalībnieku anonimitāti, kā arī interneta iepirkšanās specifiku.

Priekšapmaksa virtuālajā vidē ir pārdevēja drošības un pircēja nedrošības radītājs. Pircējs, kā jau minēts, ir spiests maksāt par vēl nesaņemtu preci, bet pārdevējs par pārskaitīto naudu spēj segt pasūtītās preces iegādes un piegādes izmaksas nebaidoties, ka pircējs būs pasūtījis preci, pārdevējs uz sava rēķina to būs iegādājies un piegādājis, bet pircējs radušos izdevumus ļaunprātīgi nesegs vai aizbildināsies ar to, ka ir pārdomājis preces nepieciešamību un izvēlas to atgriezt, par pārdevēja izdevumiem neliekoties ne zinis.

Turpretī reālajā vidē pārdevējam preces nav speciāli jāiegādājas un jāpiegādā, jo pircējs pats ir ieradies pēc tām, pats klātienē izvēlējies un pats samaksājis. Pircējs, pamatoti pārdomājot preces nepieciešamību, ir tiesīgs tās neskartas atgriezt, bet pārdevējs ir spiests pircējam atgriezt par tām iztērēto naudu. Turklāt, ja pircējs ir paņēmis preces un ļaunprātīgi nevēlas par tām maksāt, viņam gluži vienkārši nav tiesību to darīt.

Kā var secināt pēc iepriekš minētā un, protams, pēc jebkura, kurš ir iepircies gan realitātē, gan internetā, pieredzes, priekšapmaksa kalpo par garantiju pārdevējam, bet pēcapmaksa kalpo par garantiju pircējam, ka viņš maksās par to, ko ir saņēmis.